Triāla vēsture

Triāla vēsture pasaulē

Pasaulē mototriāls radās 20.gs. pašā sākumā. Visa aizsākums bija vairāku dienu sacensības Skotijā, kurās ar motocikliem bija jāveic marķēta distance šķēršļotā apvidū. Sacensību nosaukums ir Scotish Six Day Trials (Vairāk informācijas varat atrast www.ssdt.org). Sacensības pamazām kļūst populārākas, attīstās. Attīstās arī braucamrīki. Sacensības norisinās vēl joprojām un uzvara tajās būtu izcils ieraksts arī jebkura mūsdienu braucēja panākumu sarakstā.

Lambretta — 1959 Scottish Six Day Trial – ( Part 1)

Pamazām tiek sākti rīkot valstu nacionālie čempionāti, Eiropas čempionāti. Līdz 1975.gadā norisinās pirmais oficiālais pasaules čempionāts mototriālā, kurā uzvar Lielbritānijas pārstāvis Martins Lampkins (vairākkārtēja pasaules čempiona Dougie Lampkin tēvs).

Pirmā pasaules čempionāta mototriālā norises laiku var uzskatīt arī par laiku, kad ir radies velotriāls. Ar velotriāla izcelsmi ir līdzīgi kā ar radio izgudrotājzemes titula gribētājiem. Uz velotriāla dzimtenes troni pretendē vismaz divas valstis – Vācija un Spānija.

Spānijas stāsts (Avots: www.biketrial-spain.com)
1970-ajos gados Spānijā bija populārs motokrosa braucējs Pedro Pī (septiņkārtējs Spānijas čempions motokrosā, pirmais Spānijas čempions mototriālā un arī Spānijas čempions motošosejā). 1974.gadā Pedro Pī dēlam Otam bija 4 gadi. Pilnīgi normāli, ka šādā vecumā bērns pieprasīja velosipēdu. Tēvs tādu arī iegādājās, bet ļoti neveiksmīgi, jo tas tika nozagts. Tad tēvam sagribējās dēlam nopirkt velosipēdu bezceļam (offroad). Par lielu izbrīnu ne pazīstamos Barselonas veikalos, ne veikalā pie paziņām šādu velosipēdu iegādāties nevarēja. Pedro Pī nolēma šādu velosipēdu veidot pats, jo viņš strādāja „Montesa” motociklu rūpnīcā. Tā radās velosipēds „Montesa” T-05

Jaunais velosipēds bija veidots ar speciālu ģeometriju un ar to Ots Pī vieglāk varēja manevrēt. 4 gadus vecais Ots varēja uzbraukt uz 18 cm apmales nepieliekot kāju pie zemes.

Sakarā ar šo velosipēdu bija problēma – tas bija domāts bērniem. Lielākiem cilvēkiem specializētu velosipēdu triālam nebija un tādēļ tika izveidots modelis „Montesa” T-10 (lielākiem cilvēkiem). Šis velosipēds kļūst par pirmo velosipēdu pasaulē, kas tiek ražots sērijveidā.

Montesa T-10

70-to gadu beigās sporta veids ar nosaukumu Trialsin tika piesaistīts Starptautiskajai Riteņbraukšanas Federācijai (U.C.I.). Spāniski „Sin” nozīmē „bez” – bez motora, bez trokšņa, bez dūmiem.

Sākotnēji velotriāla sacensības norisinās zem U.C.I., bet redzot lielās, birokrātiskās organizācijas amatpersonu attieksmi pret sporta aktīvistiem un sportu 1992.gadā Pedro Pī, Dresslers Seniors un vairāki citi aktīvisti nodibina BikeTrial International Union (B.I.U.). Tā kā vārdu Trialsin paturēt nevarēja, tad tika ieviests vārds BikeTrial. ”

Ot Pi pasaules čempionāta sacensībās 1988. gadā

U.C.I., redzot, ka sports pasaulē pēdējos gados kļūst arvien populārāks, sāk triālam pievērst aizvien lielāku nozīmi, bet viņu (U.C.I.) sliktās attieksmes dēļ no šīs organizācijas prom aizgāja sporta pamatlicēji un lielākā daļa labāko braucēju.

Lai sports attīstītos un piesaistītu arvien jaunus braucējus, sponsorus ideālāk būtu, ja tā attīstību koordinētu viena organizācija. Katrā ziņā braucēji no tā būtu tikai ieguvēji.

Vācijas stāsts (Avots: Vācijas žurnāls „Trial”)
Tas sākās Bad Nauheimā. „ Lai gan velosipēdu izgudroja pirms motocikla, velotriāla pirmsākumi meklējami ir tur, kur bērni un jaunieši bija par jaunu, lai nodarbotos ar mototriālu. Ooo, kas tas bija par skatu, kad tie tur rāpās pa pauguriem un mocījās pa smiltīm. Un neatlika nekas cits, kā vien mēģināt visu to pašu darīt ar velosipēdu. Tas bija tikai laika jautājums – kad beidzot triāls ar velosipēdu kļūs par atsevišķu sporta veidu.

Tā tas notika 1974. gada 25. maijā Bad Nauheimā pie Gernota Menkes, kurš, tolaik būdams no vecākiem finansiāli atkarīgs jaunietis, ar Jaunatnes Pārvaldes atbalstu sarīkoja vietējās velotriāla sacensības, kurās piedalījās 30 dalībnieki. Divas reizes gadā notika šīs sacīkstes, kurās piedalījās apkārtnes jaunieši, taču vēlāk jau vairs tikai reizi gadā. Kopumā Gernots viens pats līdz 1988. gadam sarīkoja 18 sacensības. Taču šeit man prātā nāk kāda rotaļa, ko mēs bērnībā mēdzām spēlēt. Par “pārbraukšanu” mēs to saucām. Viens aizbrauc prom un pārējie kā dzērvju kāši pakaļ, un ja priekšā braucošais noņem kājas no pedāļiem, tam uzreiz nācās aizbraukt rindas beigās. Taču 50-to gadu vidū mēs nezinājām, ka tas arī bija kāds triāla paveids, ko mēs tur spēlējām. Taču turpināsim par Bad Nauheimu. Pirmā velotriāla piekritēji ātri vairojās, jo Gernots brauca arī mototriālā. “Triālam” (vācu žurnāls) arī no tā tika kāds labums un tas palīdzēja sekot šī sporta veida attīstībai.

Velotriāls izplatās.
Tieši pēc 2 gadiem (1976.g.) sarosījās Motosporta klubs Weser-Solling, kas atradās nelielā ciematā Firstenhāgenā pie Uslakas, Getingenes rajonā. Ginters Šlīpers, šī kluba vadītājs ar savu motokrosa trasi un izveidotajām triāla sekcijām, un kurš arī pats bija aktīvs triāla braucējs, atklāja, ka velotriāls ir labs pamats, lai vēlāk nodarbotos ar mototriālu. Drīz vien “pedāļus sāka mīt” abi viņa dēli, lai tikai ātrāk varētu sēsties uz motocikla. Nepilna gada laikā ar to jau nodarbojās visi ciema puikas. Pēc skolas bērni organizēja savas mini sacensības. Kā to dara viņi jau bija redzējuši motoklubā. 1977. gadā motoklubs Weser-Solling rīko pirmo kausu velotriālā, kurā notiek trīs braucieni un beigās apbalvošana, kausi utt.

Protams, šīs aktivitātes nepalika neievērotas. “Triāls” par to rakstīja un 1980/81. g. velotriālu sāk izplatīt arī AutoMotoKlubs “Unter Breisgam” Emendingenē, kur ar to “inficējās” visa pilsēta. Drīz vien tas kļuva par neapstrīdamu Vācijas velotriāla centru un tāds ir līdz pat 80-to beigām.

Eksports uz Spāniju.

1978. gada rudenī 10 kārtējs Vācijas čempions mototriālā Fēlikss Krānštēvers uz Spāniju uz Montesu, kur atrodas motociklu rūpnīca, līdzi paņem filmu. Spāņi par šo amatiervideo bija sajūsmā. Īpaši jau Pedro Pī, sporta nodaļas vadītājs, kurš jau bija trīskārtējs čempions visos motosporta veidos (šoseja, motokross, triāls).

Jau nepilnu gadu vēlāk viņa vadībā Montesā tiek sērijveidā ražoti triāla velosipēdi “Montesitas”. Cik daudz to bija, neviens nezin, taču bija pietiekami, lai popularizētu šo sportu visā valstī. 1980. g. pirmos “Montesitas” var iegādāties arī Vācijā.

Rodas sacensības.

Pēc pirmajām sacīkstēm 1977. gadā Firstenhāgenā, 1981. Gadā Vācijā pirmo reizi tiek rīkots kauss visas valsts ietvaros. Vēl pēc gada notiek jau pirmās starptautiskās sacīkstes – Eiropas čempionāts, kuru iniciators ir spānis Pedro Pī.

1982. g. tiek rīkots pirmais Vācijas oficiālais čempionāts, kuru rīko Vācijas triāla federācijas priekšsēdētājs Šlīpers, un kura posmi notiek gan ziemeļos, gan dienvidos. Aizvien vairāk Motosporta klubi sāk nodarboties ar velotriālu un sacensību organizēšanu. Tajos laikos – 1983. g. tādu ir jau 30 un dalībnieku skaits regulāri sasniedz 40-60. ”

Īpaši strauji velotriāls pasaulē sāk izplatīties līdz ar kalnu divriteņu (MTB) straujo izplatību. Tie bija plašāk pielietojami nekā līdz tam tradicionālie specializētie triāla velosipēdi – varēja braukt triālu, taisīt trikus un arī braukt uz veikalu pēc piena vai vienkārši vizināties.

Arī riteņu ražotājiem tā bija laba izdevība reklāmas nolūkos parādīt savu ražojumu izturību pie ekstremālām slodzēm (triāla).

Daiņa Puncuļa stāsts par velotriāla atdzimšanu 20 gadsimta deviņdesmitajos gados.

“Jau tālajos 1970-80tajos gados man un maniem kaimiņ puikām bija sapnis ar riteni uzlēkt gan visaugstāk, gan vistālāk. Tāpēc šim nolūkam no dažādiem gultas stieņiem un citiem cauruļveidīgiem objektiem būvējam „izturīgus” braucamos. Pēc 2 nedēļu intensīvas zāģēšanas un skrūvēšanas pašmāju šķūnīti un pēc gaļas kombināta vistu ceha iekārtu metinātāja apmeklējuma, bija iespējams šos brīnumus, ko mēs dēvējam par BMX , beidzot izmēģināt. Tas sagādāja mums neaizmirstamus prieka mirkļus, ja kaut kas tāds izturēja kādu nedēļu pirms pavisam sabižojās un salūza gabalos. Bet nu ar laiku tapa arī izturīgāki modeļi, ar kuriem sākot no 1989. gada pat startējam 1. Latvijas BMX čempionātā.

Uz to laiku informācija par Par velotriālu man bija minimāla. To ieguvu škurinot čehu žurnālus „Svet Motoru”. Par to, ka Latvijā notiek kaut kas tamlīdzīgs man nebija nojautas.

Kad atgriezos no vāczemes, Vienā skaistā un saulainā dienā, bet varbūt arī vētrainā un lietainā dienā, es tiku uzaicināts strādāt jaunatvērtajā tūrisma un sporta preču veikalā „Piektdiena” Rīgā, Tērbatas ielā. Sporta preču sortimentā ietilpa arī kalnu velosipēdi un detaļas, ko es centos arī notirgot. Bet pats galvenais, ko es toreiz vel nenojautu, ka tas bija pirmais jaušais vai nejaušais solis velotriāla atdzimšanai Latvijā.

Velotriāla atdzimšanai Latvijā

Drīzumā mūsu veikals „Piektdiena” gatavojās gadskārtējai sporta un tūrisma izstādei. Lai mūsu veikala stendu padarītu atraktīvāku, veikala vadība nolēma pasūtīt vairākas videokasetes par ekstrēmajiem sporta veidiem. Sarakstā tika iekļautas arī divas filmas ar Hansu Jorgu Reju (Hans Jorg Ray) , kuras arī pats jau sen kāroju noskatīties, lai reiz par reizi uzzinātu, kas tas triāls īsti ir.

Izstādes laikā visas kasetes tika ar lielu lepnumu demonstrētas, par ko izstādes publika dikti sajūsminājās. Vislielāko interesi par velotriālu izrādīja viens inteliģents puisītis, tērpies smalkā uzvalciņā. Viņš vairākkārt lūdza dažus aizraujošus momentus patīt uz priekšu un atpakaļ. Un šo noslēpumaino personu sauca Sergejs Kotovs .

Pēc neilgas gudras spriedelēšanas mēs nolēmām, ka varētu kopistiski pabraukāties. Kādu laiku mums tā satusēšana tomēr nesanāca, jo Sergejs vēl nevarēja izšķirties, ko viņš īsti grib braukt, cross-country, downhill vai trial. Viņš šad un tad mēdza atnākt pabazarēt uz veikalu „Piktdienu”, līdz kādā no reizēm norunājam satikties ar baikiem.

Pirmajā kopīgajā treniņā Serjegs ieradās ar čehu ražojuma „Sable” kalnu bike, 19 collu rāmi melnā krāsā, kura pedāļi bija aprīkoti ar pedāļu siksniņām. Mans braucamais bija angļu „Daves” kalnu bike ar 19 collu rāmi zilā krāsā (veee!) Tā kā es tajā laikā jau mācēju Bunny-hop, kā arī uzbraukt uz kāda objekta līdz 50 cm, es skaitījos baigi krutais raiders. To saprata arī Sergejs un tāpēc, jo cītīgi klausījās, ko es stāstu un vērienīgi raudzījās manās kustībās. Atceros kā tagad, kad vēl ar pedāļu siksniņām Sergejs centās banny-hoppēt pāri coca-cola bundžiņai, un šie lēcieni ne vienmēr bija veiksmīgi. Tai pašā dienā pedāļu siksniņas tika lietotas pēdējo reiz.

Pateicoties Sergeja uzņēmībai viņš ātri vien apguva pamattrikus un arī daudz ko jaunu. Drīz vien es viņa braukšanas iemaņu attīstības tempiem vairs netiku līdz.

Par mūsu iecienītu treniņu vietu kļuva CSDD teritorija, jo es mitinājos Bauskas ielā un Sergeja mājoklis atradās Ozolciema ielā.

Kādu dienu Sergejs man pastāstīja, ka Rīgas tirgū esot kāds veikals, kurā kaut kādi īpatņi no Ventspils rajona mistiska ciema ar nosaukumu Ugāle, esot mēģinājuši pasūtīt „Monty” firmas triāla riteņus. Tā kā mēs abi bijām ieinteresēti atrast, kas līdzīgi kā mēs interesējas par triālu, drīz vien mēs kopīgi apmeklējam šo veikalu un kopīgiem spēkiem mēģinājām no veikala pārdevēja dabūt precīzas koordinātes Ugalē. Tā nu mēs caur radu radiem sazvanījām Skudru ģimeni un sarunājām viņus apciemot.

Vai nebija jau 20 colu bike????

Kādā 1996.gada rudens nedēļas nogalē mēs sakravājam braucamos Sergeja bobikā (tipo Sergejs bija kings un viņam bija Jeep „Wrangler”) un devāmies uz Ugāli. Tur mūs pie vienas būvmateriālu kaudzes sagaidīja Skudra seniors un Skudra juniors, kura atradās netālu no Skudru mājas. Nu es ar Sergeju bijām nodomājuši pazīmēties ar mūsu līmeni, lai tai Ugālei skauž. Tā nu mēs abi lēkājām, bet ne kur augstu netikām. Tad Seniors Skudra ierosināja, lai šos augstumus paprovē arī Skudra juniors. Mums jau likās, ka cirks vien būs, bet nepagāja ne minūte, kad viņš ar manu braucamo jau bija uz „tu” un leca tur, kur mēs ar Sergeju tik sapņojām. Njaa… tas bija reizē gan prieks par Kristapa talantu, gan maza izgāšanās mums ar Sergeju. Bet tas bija labs turpinājums triāla atdzimšanai, jo tas uzkurbulēja Skudru dzimtu atsākt triālot.

Turpmāk Sergejs aptrakojas un sāka sūtīt tonnām video un visādus bukletiņus gan par triālu, gan par BMX. Vienu dienu Sergejs ierodas pie manis darbā un lepni paiziņo, ka ir pienācis laiks mest mieru kalnu bikiem un iegādāt 20” „Monty” baikus. Siekaliņu slaucīdami mēs taustījām orginālu triāla „Monty” bike.

Mēs vēl ilgu laiku čupojāmies ar Sergeju divatā vien, bet šad un tad mums treniņos pievienojās arī leģendārais šosejas čempions un bijušais Carnikavas BMX kluba trenerīts Sarmis.

Tad sekoja kaut kādas mistiska triāla pauze, kas aizņēma turpat vai pusgadu. Vispirms mums radās tāds mazs pesimisms, sakarā ar to, ka triālistiem nav īsta tusiņa, pārsvara tusojam divi vien. Visur mūs uztver kā tādus dīvainos. Līdz ar to radās ideja pievienoties BMXeru bandai, bet tomēr tiktāl tā lieta nenonāca. Tad it kā sportiskajā plānā palikām pie triāla, bet tad Sergejs atkal baigi safanojās par Hardcore-techno un pēkšņi nolēma kļūt par DJ! Sarīkojām pat vienu mega 2 dienu Hardcore tusiņu ar pieciem DJ bijušajā kinoteātri Nometņu ielā uz kuru ieradās turpat vai 20 cilvēku. Tuss bija tiešām labs.

Bet te nu drīz Sergejs tomēr apjēdza, ka tas viss ir sviests un viss, kas viņam tiešām kaut ko nozīmē ir triāls.

Pēc velotriāla atdzimšanas Latvijā pirmās sacensības risinājās 1997.gada pavasarī Rīgā, Purvciemā tādā normālā izgāztuvītē. Sacensības bija kopā ar mototriālistiem, jo arī viņi ap šo laiku pēc lielāka pārtraukuma atsāka savas aktivitātes.

Atkal atsākām biežāk triālot. Mūsu baram pievienojās Ziepniekkalna kaimiņpuika Andris Bīriņš, kurš izrādījās ļoti talantīgs raiders, bet viņš šo „mērkaķošanos” ātri vien pārtrauca, jo saprata, ka viņa dzīvei ir cita misija. Tad mūsu baram pievienojās Kalvis, kas ātrā laikā apguva triālmākslu un bija viens no vadošajiem braucējiem Latvijas čempionātā, ja vel tik tās riepas tik bieži neplīstu sacensības…. Tagad Kalvis ar panākumiem piekopj 4x mākslu.”

Papildus uzziņas par velotriāla vēsturi:
Desmonda Lī DVD filma “Leaps & Bounds”

Extreme channel raidījums: