Autors: ManaVentspils.lv
Velotriāla aizsācēja Latvijā un trenera ugālnieka Ulda Skudras viss brīvais laiks tiek veltīts velotriālam. Pūles šogad vainagojušās panākumiem – viņa skolnieks kļuva par pasaules čempionu. Par panākumu atslēgu, nākotnes sapņiem un ģimenes lomu triāla attīstībā, lasiet intervijā.
Šī sezona triāla klubam „Karters” bijusi ļoti veiksmīga.
Jā, šī ir veiksmīgākā sezona, jo viens no braucējiem – usmenieks Arvis Dermaks savā grupā Benjamin, kur startē 10 – 12 gadus veci puikas, ir kļuvis par pasaules čempionu. Pasaules čempionātā bija divi etapi – Itālijā un Spānijā, uz kuriem devās visa ģimene, un kopvērtējumā uzvarēja. Cīņa bija ļoti sīksta, Arvim ar konkurentiem bija vienāds punktu skaits, taču, vērtējot pēc nolikuma, viņš ieguva pirmo vietu. Tas bija milzīgs prieks. Vecākais brālis Ansis arī labi startēja – kopvērtējumā grupā Junior palika piektais.
Jūsuprāt, kādēļ šiem puišiem ir tik labi panākumi?
Drusku jābūt fiziskām dotībām, bet, domāju, 90 % ir darbs. Uzskatu, ka trenerim ir tikai jābūt klāt. Bez šaubām, ar gadiem krājas pieredze, un kaut ko varu pateikt, bet puikām ar lielu meistarību es neko vairs nesaku. Viņi brauc un mācās viens no otra. Mans uzdevums ir ievirzīt mazos, iesācējus. Ar tiem darbojos nopietnāk, kamēr viņi apgūst pamatus. Kad bija vēl Pāvels (Pāvels Griškovs aut. piez.), viņš prasīja: „Nu, parādi kaut ko!” Bet es nevaru, jo tādā līmenī nekad neesmu braucis.
Līdzīgi izaug vecāki. Viņi iet saviem bērniem līdzi, un vecāki redz, kas ir vajadzīgs. Pēc gada, diviem viņi varbūt ir labāki treneri nekā tas, kuru sauc par treneri.
Vai, atnākot uz pirmo nodarbību, ir redzams, ka bērns var kļūt par triālistu?
Apmēram. Pirmkārt, jāskatās vai viņš ir braucis ar velosipēdu, to var tūlīt redzēt. Ja viņš ir dzīvojies caurām dienām uz riteņa, tur nekas daudz nav jāstāsta, tikai speciālās zināšanas.
Nākamais ir vecāku atbalsts. Sacensībās atļauts ieiet trasē rider (braucējam) un minder (asistentam). Asistents dod padomus, koriģē, teic priekšā, sniedz tehnisko palīdzību, nomierina. Tā vecāki izaug par treneri un asistentu. Ja vecāku nav, tad braucējam ir grūti, viņam pašam jātiek galā.
Kā pats pievērsāties triālam?
Pirmsākumi meklējami Padomju Savienības laikos. Biju tāds divdesmitgadīgs nopircis moci, un man ar to nebija īsti ko darīt. Krosu negribēju braukt. Tad mani brālis piesaistīja tūrismam, un radās ļoti liela interese. Faktiski sāku ar moto orientēšanos. Bija tūrisma salidojumi. Tajos parādījās tāda disciplīna kā triāls, kur bija jābrauc pāri dažādām bedrēm, jāpārvar šķēršļi. Tajā laikā tie likās nepārvarami, un lai to izdarītu, bija drusku jāpatrenējas. Lai paaugstinātu braukšanas meistarību, mājās tika rīkotas sacensības. Arī mani iesaistīja tūrisma braucienos, esmu bijis Kaukāzā, Dagestānā, Karēlijā, Krimā. Tas ļoti iepatikās.
Tad Latvijā moto sacensības sāka rīkot nopietni. Pats vairs nebraucu, bet 1983.-1984. gadā radās doma, ka jātaisa pulciņš. Skolā savācu grupu, aizbraucām uz Jelgavu paskatīties sacensības. 1984. gadā Ugālē notika pirmās mototriāla sacensības. Pie kolhoza nodibināja triāla sekciju, puikas nopietni trenējās, pārbūvējām močus, un tad par pirmo oficiālo Latvijas čempionu kļuva ugālnieks Modris Dūka.
Triāls kļuva populārs arī Padomju Savienībā, un tika nolemts, ka rīkos arī šāda mēroga sacensības. Pirmo rīkoja Ozolniekos. Mani izvirzīja par Latvijas izlases treneri. Lai gatavotos čempionātiem, veidojās treniņnometnes. Kristapu (dēls Kristaps Skudra, vairākkārtējs Latvijas čempions velotriālā – aut. piez.) bieži ņēmu līdzi, bet viņam tur nebija īsti ko darīt. Tad čehu žurnālos parādījās tādi jocīgi ritenīši, un, izrādās, Čehijā un Spānijā notiek velotriāla sacensības. Kristapam pārtaisīju parasto skolēnu riteni škoļņiku, ļoti primitīvu. Pēc tam pats uzmetināju pirmo triāla riteni, vēl pēc pāris gadiem atvedām no čehiem. Kolhozā sapulcināju puiku grupu, un uzskatu, ka mēs bijām pirmie. Faktiski es aizsāku velotriālu Latvijā, Ugālē. Ne velti ugālnieki, kopš notiek Latvijas čempionāts, kļūst par čempioniem.
Vēlāk nodibināja klubu “Karters”. Un tagad mums ir mājas lapa www.karters.lv un triāla skola. Mājas lapā ir visa pieejamā informācija, puikas forumā apspriežas. „Karters” velotriāla skola ir Ugālē, treniņi notiek arī Puzē un Usmā, un Kristapam – Rīgā. Tur aug jaunie braucēji.
Ir izaudzināts ne viens vien labs triālists. Bet kā ir trenēt paša dēlu?
Droši vien grūtāk. Tikai nezinu, kāpēc. Bet tajā laikā viss bija grūtāk, jo nebija nekādas pieredzes. Nebija nekādu video, tas bija sapnis. Kad parādījās kaut kādas bildes, likās neiespējami, kā to var izdarīt. Šķita, tā ir montāža – priekšējais ritenis ir uz kraujas malas, pakaļējais – stāv virs kraujas. Tagad pieejami video, ko puikām lieku skatīties. Jo vienmēr mācās no tā labākā.
Varbūt Kristaps kādu brīdi negribēja trenēties?
Bija arī tādi brīži. Bet viņš trenējās katru dienu. Kad pārnāca mājās no skolas, ņēma riteni uz brauca. Gāju līdzi, dažus vingrinājumus viņš izpildīja patstāvīgi, bet vienam ir garlaicīgi, tad kaut ko neizpilda, vajag arī iedrošināt.
Vajadzēja arī parāties?
Tikai vienu reizi. Nevarēju sagaidīt uz treniņiem. Zvanīju uz mājām, un mamma saka, ka Kristaps uz treniņiem neiešot. Tad bija jāmēģina izdomāt varianti, lai piespiestu. Tam tikām pāri. Bet gandrīz visiem ir tāds brīdis. Vajag atrast motivāciju, ziemas periods ir ļoti grūts, kad apnīk vingrinājumi. Tad jābūt ļoti radošam. Lasu rakstus, kur fizkultūru skolotāji atrod piegājienus, kur vienkāršas lietas bērniem var pasniegt ļoti interesanti. Bet šobrīd man nav laika sagatavoties kam īpašam – ir darbs, knapi paspēju uz treniņiem.
Trenējamie par jums izsakās ļoti pozitīvi.
Tas ir tikai tāpēc, ka neesmu ļoti prasīgs. Es ļauju brīvu vaļu, improvizēt. Es tikai esmu klāt stāvētājs.
Cik daudz triālā tiek iesaistīta ģimene? Vai tai reizēm triāla priekšā nenākas piekāpties?
Kādreiz jau bija pārmetumi, bet domāju, tagad Kristapa mamma, pēc tā, kā ievirzījusies Kristapa dzīve, ir nomierinājusies. Triāla dēļ ir daudz kur būts – ir izbraukāta Eiropa. Diez vai paši būtu braukuši. Par Dermakiem saka: “Vai, cik viņi daudz cietuši, cik milzīgas izmaksas!” Bet kur tik tie puikas nav bijuši! Savā laikā dažus puišus es pirmo reizi izvedu no Latvijas! Uz Čehiju, Slovākiju, Vāciju, Franciju! Viņi redz pasauli. Ir ieguvumi – draugi, piemēram, Kristapam, Spānijā, čehos. Ja vajadzīga palīdzība – kā tas bija Dermakiem Spānijā – piezvanīja draugiem, un viņi palīdzēja.
Nav jau ģimenei izvēles – es esmu tajā visā iekšā, Kristaps. Ja tā ir pieņemts, tad tā jābūt. Arī mazdēlam jau ritenis nopirkts.
Klubā trenējas arī meitenes?
Tagad nav, bet ir bijušas četras. Katrai bija savs iemesls, kādēļ pārtrauca. Viena atteicās veselības dēļ, otrai – bija ļoti trausli kauli, tādēļ salauza pirkstu, un vecāki kategoriski aizliedza trenēties. Trešā bija ļoti puiciska meitene, domāju, ja būtu palikusi, tiktu pie ļoti labiem rezultātiem, taču viņa aizbrauca uz Angliju. Ceturtā brauca kopā ar brāli. Brālis vairs nenāca uz treniņiem, un māsa arī vairs ne.
Bet mēs meitenes ļoti gribētu, jo tas ir izdevīgi – pasaulē uzreiz dod lielu ieskaiti. Esmu uzrunājis kaimiņu meitenes, bet viņas, tāpat kā nereti puikas, vecāki nelaiž. Baidās no traumām, bet varu pārspļaut pār plecu, desmit gadu laikā nekādu nopietno traumu nav bijis. Jo vienmēr saku – ja esi iemācījies tikt augšā, kas notiek pakāpeniski, tad tiksi arī lejā. Gadās jau, ka puikas sasitas, kājas zilas, ir nobrāzumi, sasitumi, bet nekas vairāk.
Kādi attiecībā uz triālu ir nākotnes plāni?
Bija sapnis – pasaules čempions. Tagad Arvis ir pasaules čempions savā grupā, bet vēl jau ir absolūtais pasaules čempiona tituls. Triālam pastāv divas versijas – I.B.U. un U.C.I., kas ir prestižāks. Tā, ka ir, kur tiekties. Dermakiem, arī vecākajam brālim ieceres ir lielas. Mazajam vēl ir jāpieņemas spēkā, bet Ansim ir mērķis iekļūt pasaules elitē.
Ir doma rīkot Eiropas, pat pasaules čempionāta posmu. Ugālē ir problēmas ar trasi, tā nav tik sarežģīta, tad jāved papildus šķēršļi. Varianti varētu būt Rīga vai Liepāja.
Skolas brīvlaikā notiks „Karters” dienas – treniņnometnes. Uz tām brauc visi, kuri vēlas, un Kristaps organizē nopietni – paredzēts braucienus uz Ventspili spēlēt hokeju, skeitparku, būs pieejama Ugāles vieglatlētikas manēža. Noslēgumā – sacensības.
Jūtaties lepns, ka Ugāles vārds tiek nests pasaulē?
Nu jā! Citādi cilvēki smejas – par slepkavībām vien dzird, nu Ugālē parādās arī kaut kas cits. Reizēm puikas, kuri brauc uz treniņnometni Ugālē, ir tādi kā sabijušies. Daudzi nezina, kur atrodas Ugāle. Bet ar triālu saistītie visi zina.