Lapa par velotriālu

Latvijas čempionāts velotriālā notiek vairākos posmos un vairākās klasēs. Saprotams, ka Tu startē elites klasē. Ar ko tieši atšķiras šīs klases: elite, eksperti, rūķīši?
Klases atšķiras pēc meistarības līmeņa. Rūķīšos brauc paši jaunākie braucēji, pārējās abās klases viss atkarīgs no meistarības līmeņa. Sākumā visi brauc vai nu rūķīšos vai ekspertos, tad, meistarības līmenim pieaugot, pāriet uz augstāku klasi. Ja kāds iesācējs uzreiz aizies uz eliti, tās viņam būs mocības. Jaunākais mums ir deviņus gadus vecs braucējs Arvis Dermaks, kurš startē jau četrus gadus. Pagaidām viņš vēl brauc rūķīšu klasē, bet tur jau kļūst par vienkāršu. Bijām pasaules čempionātā, kur Arvis ieguva otro vietu.

Esi vairākkārtējs Latvijas čempions velotriālā. Tomēr pagājušajā gadā par Latvijas čempionu kļuva Pāvels Griškovs. Kāpēc pārtrūka Tava uzvaru sērija? Šogad LČ posmos vissīvākā cīņa notiek tieši starp Tevi un Griškovu? Kuri vēl ir Jūsu nopietnākie konkurenti?
Jā, ar Pāvelu mums bija saspringta cīņa, bet es guvu savainojumu, kā dēļ uz vienu posmu neaizbraucu. Pēdējā posmā pats izcīnīju uzvaru, bet kopvērtējumā tomēr nesanāca. Šobrīd mēs ar Pāvelu atkal cīnāmies sīvi. Domāju, ka es šogad atkal neuzvarēšu, jo aizbraucu uz pasaules čempionātu, savukārt Pāvels izvēlējās palikt uz nacionālo čempionātu. Citi konkurenti? Aug.

Sekmīgi startē arī velotriāla “Freestyle” sacensībās. Pastāsti, lūdzu, par to, kā notiek šīs “Freestyle” sacensības, ar ko tās atšķiras no ierastā velotriāla? Vai atšķirība pamatā ir trases iekārtojumā izmantotajās lietās/materiālos?
“Freestyle” sacensības ir šovs, kas domāts skatītājiem. Pats velotriāls nav tik skatāms un līdzjutējiem interesants, kā “freestyle”. Lielākā atšķirība ir tā, ka “freestyle” vērtē tieneši, un vērtējums var būt ļoti subjektīvs. Ja klasiskajā velotriālā vairāk nepieciešama izturība, tad “freestyle” sacensības ir šovs, kurā ir atšķirīga sacensību sistēma. Proti, klasiskajā ir atsevišķas desmit sekcijas, kas jāveic un kurās katrā ir atsevišķs tiesnesis, pēc iespējas ar mazāku soda punktu skaitu. Uzvaru izcīna tas, kurš iegūst vismazāk soda punktus. Klasiskais velotriāls fiziski ir krietni smagāks, nepieciešama izturība, lai labi nostartētu visās sekcijās. “Freestyle” divreiz izbrauc un viss.

Kādā veidā notiek treniņi velotriālā? Ir kāda speciāli izveidota treniņu vieta, kur trenējaties Rīgā?
Tā kā tā ir tehniska lieta, tad daudz jāstrādā pie tā, lai izjustu velosipēdu. Diendienā jābūt uz velosipēda un jāveic dažādi vingrinājumi, lēcieni utt. Lai startētu augstākajā līmenī, nepieciešama arī laba fiziskā izturība. Piemēram, es pats pa ziemu spēlēju hokeju. Velotriāla skola “Karters” ir tā vieta, kur notiek visi treniņi. Aicinām ikvienu nākt uz mūsu skolu paskatīties, pamēģināt. Pusgadu jau bāzējamies Rīgā, pirms tam bijām Ugālē. Ziemās ir speciālas telpas. Speciālu trasi gan nevajag, jo braukt var jebkur – kaut vai ja ir mazas trepītes, uzreiz var braukt un trenēties. Liels un iekārtots stadions nav nepieciešams, lai trenētos. Sacensībās gan nepieciešama liela teritorija.

Sporta veids noteikti ir pietiekami traumatisks? Kādi ir bijuši Tavi nopietnākie savainojumi?
Es uzskatu, ka šis tomēr nav traumatisks sporta veids. Pašam lielāki savainojumi gadījušies, darot kaut ko citu – spēlējot hokeju vai tamlīdzīgi. Ja “profi” brauc un taisa “baigos” trikus, tad viņi ir pārliecināti par sevi, par savām prasmēm. Iesācējs lelos augstumos nemaz nevarēs tikt, līdz ar to nevarēs arī krist no liela augstuma. Lai tiktu augšā, ir jābūt apgūtām kaut kādām attiecīgām iemaņām. Protams, neapdomības dēļ var sanākt stulbi savainojumi. Pašam velotriālā bijuši tikai sasitumi, jāsaka, par laimi (trīsreiz piesit pie galda).

Kā ar inventāru velotriālā? Cik aptuveni izmaksā šāda velosipēda iegāde?
Kad tikko sāk braukt, nekāda ļoti specifiska tehnika nav nepieciešama. Ja vēlas sākt nodarboties ar velotriālu pietiek ar parastu velosipēdu, kuram nedaudz zemāk kā standartā nolaists sēdeklis. Kad tu jau esi nonācis pie slēdziena, ka tiešām šis ir tas sporta veids, ar kuru tu vēlies nodarboties, tad loģiski vajag speciālu tehniku. Jo nopietnāk tu to dari, jo nopietnāka tehnika nepieciešama. Augstākajā līmenī svarīgi ir riteņa svari un citas lietas, kas ļauj pilnvērtīgi cīnīties. Pasaules čempionātos visas tehniskās lietas ir ļoti augstā līmenī. Augsta līmeņa velosipēdi izmaksā aptuveni 1000 latus. Tas jau ir ļoti labs velosipēds. Iesācējiem cenas svārstās ap 300 latiem. No aizsargiem, protams, ķivere, arī cimdi, bet nekas sevišķi specifisks nav nepieciešams.

Vai velotriāla sacensības ir plaši apmeklētas? Cik ilgi jau nodarbojies ar velotriālu?
Klasiskās velotriālu sacensības notiek kopā ar mototriāla sacensībām, un tās vietas, kur risinās sacensības, ir nomaļas. Tāpēc “baigi” daudz cilvēku nesabrauc uz šādām sacensībām. “Freestyle” sarīkojumi parasti notiek lielu pasākumu ietvaros, tad ir ļoti daudz apmeklētāju. Pēdējās sacensības bija Siguldas svētku ietvaros, kur par cilvēku trūkumu nu nemaz nevarēja sūdzēties.

Cik ilgi pats nodarbojies ar šo sporta veidu?
Ļoti ilgi. No kāda piecu gadu vecuma, būs jau 20 gadi pagājuši, tiesa, ar pārtraukumiem… Mans tēvs bija Latvijas PSR mototriāla izlases treneris, un es braukāju līdzi uz visiem pasākumiem. Tā kā maziņš “mocis” nebija, tad es sāku ar velosipēdu. Kad bija pārmaiņu laiki, cik nu es apzinīgs biju tanī vecumā, man no pagraba izzaga velosipēdu. Sacensības arī tajā laikā nenotika. 1996.gadā puiši no Rīgas, kas paši bija atraduši un izpētījuši, kas tas tāds velotriāls ir, bija caur saviem kanāliem nopirkuši ļoti labus riteņus. Uzzinājuši, ka Ugālē velotriāls savulaik bijis ļoti nopietnā līmenī, atbrauca ciemos pie manis, un tad arī es atsāku. Latvijā kopumā velotriāls ir gadus 25 un allaž ļoti ciešā saistībā ar mototriālu. Sacensības notiek kopā. Velotriāls kā tāds ir radies no mototriāla. Bērni gribēja līdzināties saviem elkiem mototriālistiem, tad viņi sāka mēģināt trikus ar velosipēdiem. Kaut kādā brīdī tas atdalījās kā nopietns sports un tagad jau kuro gadu notiek pasaules čempionāts.

Vai esi mēģinājis nodarboties ar mototriālu?
Esmu braukājis dažus treniņus, taču domas par pāriešanu uz mototriālu nav bijis. Tur sasniegt kaut ko ir daudz nereālāk, salīdzinot ar velotriālu.

Sabiedrībā lielāku atpazīstamību guvi, kad Tev savulaik izdevās “uzbraukt” līdz Preses nama jumtam pa 511 pakāpieniem. Tās bija kādas derība? Vai vienkārši vēlējies sasniegt, ko līdzīgu tam, ko daudzviet pasaulē mēģinājuši citi velotriālisti? Kura celtne vēl ir tavos plānos? Varbūt ārpus Latvijas?
Tas bija mājaslapas atvēršanas pasākums. Mans labs draugs čehs Jozefs Gresers – vairākkārtējs pasaules čempions – brauca Parīzē Eifeļa tornī augšā. Es to domu noskatīju, domāju, ko Latvijā līdzīgu varētu izdarīt. Kopā ar LTV raidījuma “Velomānija” palīdzību meklējām, kādas iespējas varētu būt tepat pie mums izdarīt ko līdzīgu. Tā nu sanāca, ka Preses nams bija tā vieta. Atceros, ka pats nemaz nebiju domājis, ka būs tik daudz prese un ieinteresētu cilvēku. Mēs piebraucām klāt pašai presei, veicām šo pasākumu viņu mājās, bija šausmīgi daudz fotogrāfu, ārprāts! (smaida) Bez maz vai atver kabineta durvis un nofotografē, kā es tur lēkāju. Tas bija ļoti labs pasākums. Pie tam, apsteidzu pats savas prognozes un uzlecu augšā krietni ātrāk nekā biju paredzējis. Pāvelam ir pagaidām nepiepildīts mērķis ar vienriteni uzlekt augšā, bet tas jau būs krietni grūtāk, tas būtu ļoti nopietni, ja to varētu izdarīt, bet ideja kā tāda ir. Pašam gan šobrīd nav nekāda mērķa šajā jomā.

Šīs nedēļas nogalē pie tirdzniecības centra “Olympia” notiks starptautiskās velotriāla sacensības “Olympia Riga Grand Prix 2007”. Viens no sacensību organizētājiem un dalībniekiem būsi arī Tu. Kam pievērsīsi lielāku uzmanību – organizatoriskajiem vai sportiskajiem aspektiem? Vai šoreiz svarīgāka nebūs lieliska sacensību norise un sportiskie rezultāti būs otrajā plānā? Kādas būs trases iekārtojuma īpatnības?
Braukt vienmēr ir patīkami. Cenšamies veidot šo pasākumu tā, lai sanāk labs “tusiņš”, lai visiem braucējiem būtu patīkami braukt. Ja vēl kādu vietu izdotos izcīnīt, vispār pa skaisto. Lietuvieši un igauņi solījuši atbraukt. Lai arī nav tik lieli uzvārdi, kā pirms gadiem diviem, bet noteikti būs interesanti. Pašam mērķis? Jāuzvar, protams. (smejas) Kā citādāk. No mūsu kluba “Karters” piedalās teju visi braucēji. Šīs būs tādas sacensības, kur braucēji īpaši vēlēsies viens otru pārspēt, “bliezīs” ārā visādas trakulības. Visi vēlas cilvēkiem parādīt savas spējas. Trases iekārtojumā būs smagās mašīnas, vieglās mašīnas, kabeļspoles. Visa žūrija būs no Latvijas.

Lai veicas!
Paldies!