Kurš gan bērnībā nav mēģinājis pārvarēt kaut kādus šķēršļus vai kaut kur augstu uzbraukt ar velosipēdu? Taču ir arī cilvēki, kas pilnā nopietnībā sacenšas šādā šķēršļu pārvarēšanā. Ir arī cilvēki, kas visu to lietu aizsākuši un turpina. Mūsu pusē tie nāk no Ugāles un blakusesošajiem pagastiem, un par viņiem arī šis stāsts.
Mototūrisms un nozagtais velosipēds
Sporta veidu, kad ar velosipēdu vai motociklu pārvar dažādus šķēršļus, sauc par triālu; mūsu pusē šis vārds tūlīt neapšaubāmi saistās ar Ugāli. Triāla klubs Karters tajā dibināts 2000. gadā, taču lēkāšana pa dažādiem šķēršļiem ar velosipēdu sākās krietni agrāk. «Triāls – tas ir mans sporta veids,» nepārspīlējot ne mirkli, apgalvo šī sporta veida aizsācējs Ugālē un treneris Uldis Skudra. Viss sācies no mototriāla un mototūrisma, jo, lai ar mocīti brauktu pa, teiksim, Karpatiem, bija jābūt prasmīgam braucējam. «Pats arī biju mototūrists un braukāju uz Karēliju, Krimu, Karpatiem ar moci. Tāpēc arī dažādos tūristu salidojumos rīkoja sacensības mototriālā, lai paaugstinātu meistarību – lai brauktu pa nopietnākiem kalniem, bija jābūt labākai sagatavotībai. Tieši no mototriāla Latvijā arī sākās velotriāls,» skaidroja Skudra. Viņš bija arī Latvijas izlases treneris mototriālā un uz treniņnometnēm ņēma līdz dēlu Kristapu, kurš sāka mēģināt šķēršļus pārvarēt ar velosipēdu un kļuva par viņa pirmo velotriāla audzēkni. Vispirms braukāšana notika ar pārtaisītu Škoļņik, bet tad pēc rasējumiem tapa pirmais īstais triāla braucamais.
Savukārt pirmie oficiālie mači Ugālē notika 1984. gadā un regulāri notika līdz 1989. gadam, kad kolhozā Uzvara beidza pastāvēt triāla sekcija. Triālisti gan nekur nepazudu un kaut kā turpināja trenēties. 1991. gadā trīs ugālnieki – Kristaps Skudra, Aldis Blumfelds, Sandis Zaļkalns – un treneris Uldis Skudra pat devās uz PSRS čempionātu, taču pamazām interese par triālu gāja mazumā. Var arī saprast, jo bija citi laiki, citas intereses un problēmas. Braukšanu pie malas meta arī Kristaps, taču ne jau tāpēc, ka apnika. Viņam nozaga velosipēdu…
Karters – no kluba līdz skolai
Triāla atdzimšana notika 1996. gadā, kad Ugālē ieradās divi jaunekļi no Rīgas, lai uzzinātu ko vairāk par sporta veidu un velosipēdiem. Lai paskaidrotu, kā šie jaunieši uzzināja par triālu Ugālē, jāatgriežas vēl vairākus gadus senākā vēsturē. 1993. gadā ugālnieki lūdza kādai bagātai Ventspils firmai palīdzēt iegādāties triāla divriteni un saņēma pozitīvu atbildi. Firmas vadība solījumu pildīja un pēc kāda laika velosipēds arī bija iegādāts un piegādāts. Tiesa, tas nebija triāla, bet gan kalnu divritenis, turklāt, iespējams, dārgākais, kāds vien tobrīd Latvijā bija. Tāpēc velosipēdu nācās ievietot pārdošanā kādā veikalā Rīgā, kurā tad arī ieradās abi puiši, kas vēlējās uzzināt visu par triāla riteņiem, bet uzzināja, ka vēl vairāk var uzzināt Ugālē. Kaut kā tā…
Pamazām triāla lietas atkal sāka iet uz augšu, Ugālē atsākās mači; 2000. gadā tika nodibināts klubs Karters un sporta veids kļuva arvien populārāks. «Sākām veidot pirmās treniņgrupas, un kopš tā laika vairs neesam atlaiduši. Rudenī, kad īsti vairs nav ko darīt, braucēju parasti sarodas vairāk, bet netrūkst arī tādu, kas trenējas regulāri. Kaut kādos speciālos triāla treneru kursos gājis neesmu, vienīgi, lai saņemtu sertifikātu. Visu esmu domājis pats un pārbaudījis dzīvē. Svarīgākais treniņu periods ir tieši ziemā, bet tad grūtāk ir iestāstīt, ka tas viss ir vajadzīgs. Kad jau sāk braukt kaut kādas trasītes un redz, ka kaut kas nesanāk, tad gan saprot, ka tie vingrinājumi bija vajadzīgi,» Skudra atklāja treniņu specifiku. Interesanti, ka šobrīd vairāk triālistu jau ir tuvākajos pagastos Puzē un Usmā, bet kopumā Karterā trenējas vairāk nekā 20 jaunieši. Tiesa, treneris atzīst, ka uz lielāku skaitu arī nav cerējis un tas arī īsti nav vajadzīgs: «Ideāli ir pieci seši bērni, varbūt septiņi, jo ar katru taču ir jāpadarbojas. Tāpēc, ja būtu vairāk, tas jau būtu par daudz.»
Triāla popularitāte Latvijā iet plašumā, un atkal sporta veida popularizēšanā jāuzteic ugālnieku ieguldījums. Trīs pirmo sezonu līderi – Kristaps Skudra, Pāvels Griškovs un Ēriks Skorodjonoks – tagad pārcēlušies uz Rīgu, kur jau darbojas Kartera triāla skola. «Rīgā, protams, iespējas būs plašākas un arī interese varētu būt liela. Lai gan arī uz Ugāli ir braukuši puiši pat no citurienes. Piemēram, brauca puisītis no Ventspils, kuram uzdevu dažādus uzdevumus, un reizi mēnesī viņš rādīja, kas nu sanāk. Tagad brauc puisis no Kuldīgas, kurš jau savā vecuma grupā ir kļuvis par Ventspils rajona čempi,» treneris stāstīja par triāla izplatību.
Azartiski, bet ne huligāniski
Kur sporta veidi, tur dažādi paveidi, un arī velotriālā tāds ir – tā saucamais ielu jeb street stils. Citiem vārdiem sakot, jālēkā nevis šķēršļu sekcijās, bet ielās vai parkos, pa reāliem soliem, pieminekļiem… Arī mūsējie šo to no tā piekopj, taču nekādā ziņā ne huligānisku motīvu vadīti, kā tas šur tur jau notiekot. Tiesa, sūdzības no ugālniekiem ienākot, sevišķi tā bijis pirmajos gados –triālisti apgāzuši puķu podu, salauzuši soliņu…
Prasme uzlēkt gandrīz uz jebkā un nenokrist ļauj puišiem dažkārt iejusties arī šovmeņu ādā un demonstrēt savu māku dažādos pasākumos. Īpaša programma bija sagatavota arī sporta veida popularizēšanai. «Apbraukājām, šķiet, visas rajona skolas. Pastāstījām, kas ir triāls, kā un kur notiek treniņi, parādījām, kā jābrauc. Bija izdomāts īpašs scenārijs – Pāvelam sākumā rādījām, kā jābrauc, tad treneris viņu padzina, bet viņš atgriezās un sāka rādīt trikus. Interese bija liela, jo daudzi nebija tādu sporta veidu redzējuši. Vispār triāla velosipēdus bieži vien jauc ar BMX un saka: «Re, kur BMX bez sēdekļa!», atklāja Kartera otrā iesaukuma braucējs Jānis Hartmanis. Skolā izlasījis paziņojumu, ka var nākt trenēties un tā arī sācis braukt triālā un turpina to darīt. Bail? Bail esot, bet sākumā jau viss sākas ar nelieliem augstumiem, kamēr pie visa pierod. «Traumas? Ir dažas bijušas. Vienreiz ielidoju ar seju betonā un kādu laiku biju bez samaņas… Ar to gan jārēķinās, tāpēc jau esmu pieradis, ka kājas ir zilumos,» nosaka Jānis, piebilstot, ka viņa mērķis triālā joprojām ir Latvijas čempiona tituls elites grupā. Jāpiebilst, ka šajā sezonā Jānis jau kļuva par čempionu ekspertu jeb otrajā spēcīgākajā grupā.
Sarunas laikā enerģiski savu braucamo dīdīja arī septiņgadīgais Ralfs, kurš ar triālu nodarbojoties jau pāris gadus! Lai gan viņa vietā vairāk runāja mamma, ar velosipēdu puikam neesot bail darīt nekā. Starp citu, triāls nebūt neesot tikai gados jaunu cilvēku sporta veids, jo pasaulē brauc arī vīri nopietnā vecumā. Piemēram, čehs Jozefs Dreslers 30 gadu vecumā atkārtoti kļuva par pasaules čempionu.
Netrūkst arī problēmu
«Pagājušajā gadā nemaz neizliku paziņojumu par jaunu audzēkņu uzņemšanu un šogad ar. Mēs esam bērnudārza telpās, no kurām mūs drīz var izdzīt ārā, bet citu telpu mums nav. Tiešām arī gribas kaut ko nopietnāku, bet te nav pat tualešu un dušu, nemaz nerunājot par iespēju pastrādāt ar kompīti vai paskatīties video. Mūzikas skolā viss spīd un laistās, manēžā ir dušas un tualetes, bet ar mums ir tā – ja paši gribat, tad darbojieties… Protams, nevar teikt, ka pagasta vadība mums nepalīdz, tomēr gribas iemest akmentiņu viņu dārziņā. Mēs tomēr darbojamies jau daudzus gadus un nesam Ugāles vārdu Latvijā un pasaulē, bet ne pie kā stabila neesam tikuši,» Skudra uzskaita problēmas. Šad un tad sacensības notiek pussagruvušajās drenu rūpnīcas ēkās, bet iespēju tās pielāgot treniņiem ugālnieki komentē ar vienu vārdu: «Bezcerīgi!» Pašvaldība sola palīdzēt, bet pagaidām tālāk lietas nav virzījušās. «Spānijā ir pat triāla parki, un ja jau mēs esam Latvijas centrs, kāpēc tāds parks nevar būt Ugālē? Mums saka, ka tas ir bīstams sporta veids… Tomēr šiem puišiem ir ar ko nodarboties un viņi nav nekādi palaidņi! Šogad notika Eiropas kausa sacensības un atsauksmes bija labas, bet tas diez vai kaut ko īpaši mainīs. Mums tomēr nav tādu dabas apstākļu, lai sarīkotu kādus lielākus mačus,» atzīst treneris.
Pie problēmām varētu pieskaitīt arī tehniku, kas triālā ir ļoti svarīga un arī dārga. Jaunākajiem braucējiem jārēķinās ar vismaz 350 latiem, bet tiešām labs ritenis jau maksā ap 1000… Viena no svarīgākajām lietām tādā velosipēdā ir bremzes, kas kārtīgiem braucamajiem arī kārtīgi maksā. Rāmim jābūt vieglam, kas arī nav lēts prieks, tomēr tie nav pārāk izturīgi. Neskatoties uz lielajām summām, kas jātērē tehnikai, neviens to īpaši nesaudzē – galu galā triāls ir visai ekstrēms sporta veids ar visām no tā izrietošajām sekām. Tieši tāpēc tas arī patīk puikām, bet, kamēr tas patiks puikām Ugālē, Puzē, Usmā, tik ilgi šis sporta veids pie mums arī būs. Laikam jau jānovēl nežēlot rāmjus un nezaudēt patiku tos dīdīt.
Autors: Pēteris Neimanis, Ventas Balss
