Saausās visi.
8. vai 9. jūlija naktī Ugālē apzagtas treniņu telpas, kas iekārtotas ar pašvaldības palīdzību.
Nozagts superdārgs un treniņiem ļoti nepieciešamais aprīkojums:
Pastiprinātājs Radiotehnika, kam īsti signāls devās ārā tikai vienas puses tumbai.
Pagājušā gadsimta ražojums.
CD pleijeris Pioneer, 1997. gada ražojums ar ko Ugāles Vidusskolā un Tautas namā spēlētas diskotēkas. Normāls pleijeris.
2 Radiotehnika S-50 tumbas no kurām viena nedarbojas, bet otra darbojas tikai apgriezta otrādāk.
Lūdzam ļaundarus pieteikties brīvprātīgi un atzīt savu vainu. Tā sods būs daudz mīkstāks.
Zvanīt: 02
Policija ir izsaukta un notikuma vietā darbojās izmeklētāji, tiesu medicīnas eksperti un kinologi.
Lai Jums, zagļi, rokas nokristu un 100 gadus no mūzikas klausīšanās sāp galva, lai nekad Jūsu miegs nav mierīgs, naktīs moka murgi!
p.s. Triālisti, ierakstam novēlējumu šiem dvēselē d…..ējiem
Aizvadītajā nedēļas nogalē 4. un 5.jūlijā Agarska TK un Grobiņas MK triāla motobraucēji piedalījās atklātajā un apvienotajā Slovākijas un Polijas čempionātā triālā, kurš norisinājās Slovākijas mazpilsētā Bardejov. Pavisam kopā seši mūsu sportisti, pārstāvot teju visas iespējamās klases, ieņēma vērā ņemamus un atdzīstamus rezultātus un mājās pārradās ar divām pirmām vietām atsevišķās klasēs. Tas savukārt kārtējo reizi apliecina, ka Latvijā triāla sportisti meistarības un braukšanas kvalitātes ziņā daudz no Slovākijas un Polijas līmeņa neatpaliek.
Spēcīgākais no latviešiem atkārtoti izrādījās 2008.gada Latvijas čempions Kaspars Vērnieks (Agarka TK), kurš startējot otrā spēcīgākajā B klasē pirmajā dienā ieņēma 4.vietu, savukārt otrajā dienā pakāpās uz 3.vietu. Jāatzīmē, ka Kaspars Vērnieks patreiz Latvijā ir vienīgais triāla motobraucējs, kurš brauc ar 4T Sherco motociklu, kas zināmā mērā prasa citu braukšanas stilu un meistarību. Otrs veiksmīgākais no Latvijas braucējiem izrādījās arī jelgavnieks Artūrs Grīnfelds (Agarska TK), kurš pirmajās dienā startēja B klasē, ieņemot 11.vietu, savukārt otrajā dienā startējot C klasē spēja izcīnīt godpilno 1.vietu, tādejādi atstājot aiz sevis visus spēcīgākos šīs klases poļu un slovāku braucējus. Trešais jelgavnieks Andris Grīnfelds, kurš Latvijā ir jaunākais spēcīgākās A/B klases braucējs un potenciālais kandidāts uz Latvijas izlases vietu startam Pasaules Nāciju kausā, Slovākijā startējot B klasē arī sevi lieliski parādīja un attiecīgi ieņēma 12. un 10.vietu.
Jāatdzīst, ka šoreiz arī Grobiņas spēcīgākie triāla motobraucēji spēja parādīt lielisku meistarību. Tā viens no lielākajiem Latvijas triāla vetarāniem Dzintars Einass (Grobiņas MK) Slovākijā veterānu klasē otrajā dienā kāpa uz pjedestāla augstākā pakāpiena un izcīnīja godpilno 1.vietu, pirmajā dienā attiecīgi 2.vieta. Citi Grobiņas MK braucēji Mārtiņš Laugalis un Guntars Mateuss startējot C klasē attiecīgi ieņēma 5., 6.vietu un 7., 15.vietu.
Kopumā sacensībās piedalījās teju 50 spēcīgākie Slovākijas un Polijas motobraucēji.
Jāpiemin, ka šogad pirmo gadu saskaņā ar Latvijas atklātā individuālā čempionāta triālā nolikumu, Latvijas čempionāta 3.posma ieskaite notiek apvienotajā Slovākijas un Polijas čempionāta ietvaros. Līdz ar to iepriekšminētie sportisti, kuri piedalījās šajās ārpus Latvijas notiekošajās sacensībās, saņem ieskaites punktus kā par Latvijas čempionāta 3.posmu.
Latvijas čempionāta 3.posma ieskaites punkti
Moto A/B
1. Kaspars Vērnieks (Agarska TK) – 20 punkti
2. Artūrs Grīnfelds (Agarska TK) – 17 punkti
3. Andris Grīnfelds (Agarska TK) – 15 punkti
Moto C
1. Mārtiņš Laugalis (Grobiņas MK) – 20 punkti
2. Guntars Mateuss (Grobiņas MK) – 17 punkti
3. Dzintars Einass (Grobiņas MK) – 15 punkti
Sveiciens visiem Uldiem vārda dienā. Īpaši Karters velotriālas skolas trenerim Ugālē, Usmā un Puzē. Protams, sveiciens arī video vienam no vaininiekiem – Uldim.
Video no Smiltenes, kur ir aktīvi triāla braucēji. Brauc, izklaidējās. Filmē un fotografē savas izdarības. Ir uzveidojuši video no šīs vasaras braukšanas.
27.jūnijā Rīgā ar frīkbaiku parādes braucienu no Šmerļa ielas uz Sūnu salu pie Mīlgrāvja tilta notika divu jaunu rīgas veloceliņu atklāšana – velo pikniks.
Bija vērojami mūsu kluba braucēju Pāvela un Kristapa paraugdemonstrējumi, konkurss ar balvām no veikalu tīkla „Fans”. Pasākumu vadīja zaļi domājošais Roberts Gobziņš.
Jebkurš interesents varēja izmēģināt dažādus amizantus un ne diezko praktiskus velobraucamrīkus!
Tāpat dalībnieki varēja mieloties ar uzkodām ko sagādāj “Rīgas Miesnieks”, ko uz īpaša velo grilla gatavoja Klondaikas šefpavārs Havjers Garsija. Mūziku organizēja medaļnieks – dīdžejs Mārtiņš Rubenis un DJ Monstrs.
Visumā ļoti jauks un labi organizēts pasākums.
Pirmo reizi darbībā bija redzami kluba braucēju jaunie krekli.
22.jūnijā Kristaps Skudra saņems apliecību par Latvijas Treneru Tālākizglītības centra C kategorijas treneru kursu beigšanu.
Mācībās tika apgūti sekojoši priekšmeti:
· Anatomija un fizioloģija – 60 stundas
· Sporta psiholoģija – 40 stundas
· Pedagoģija – 50 stundas
· Treniņu teorija – 70 stundas
· Sporta medicīna un uzturs – 80 stundas
Iepriekš lielākos akadēmiskos pētījums par triālu bija veicis Valters Kaušelis, kurš izstrādājis savu bakalaura darbu par velotriālu, un vēl pirms Latvijas neatkarības atgūšanas Anita Getaute pētīja mototriālu.
Iegūtās zināšanas lieliski noderēs nodarbību vadīšanā un, cerams, tas dos labākus treniņu rezultātus.
Kristaps: “Ja vien es to visu būtu zinājis desmit gadus atpakaļ …”
Ugālnieks Ēriks Skorodjonoks plašākai sabiedrībai kļuva zināms pēc tam, kad savas prasmes velosipēda pārvaldīšanā nodemonstrēja TV šovā Zelta talants, lai gan velotriāla cienītājiem viņa vārs nav svešs jau vairākus gadus.
Piedzimu Ventspilī, bet līdz pat vidusskolas beigšanai dzīvoju Ugalē. Tad sāku mācīties Rīgas Celtniecības koledžā arhitektos. Paralēli tam visam nu jau desmit gadus nodarbojos ar velotriālu. Man pašam ir 22 gadi, tā kā gandrīz pusi mūža braucu ar riteni.
Velotriālā trenēties sāki tāpēc, ka Ugālē nebija citu izklaides iespēju?
– Jā, nu nav tā, ka tur ir baigā izvēle, ko darīt. Vispār es to vien darīju, kā braucu ar velosipēdu. Tas mums ar draugiem ļoti patika, jo uz velosipēda pavadījām vairāk laika, nekā kaut kur citur. Protams, mums bija par maz vienkārši braukt, nu tad arī riteņiem izmēģinājām daudz ko.
No kurienes interese par arhitektūra? No triāla šķēršļiem?
– Nezinu, varbūt (smejas). Māsa ir interjera un eksterjera dizainere, man padevās zīmēšana, tad arī man ieteica, ka vajadzētu mēģināt tikt arhitektos. Nav tā, ka mācībās ir ļoti viegli, bet nenožēloju. Protams, iespējams, ja būtu pamēģinājis kaut ko citu, arī to nenožēlotu.
Biji viens no pirmajiem, kas Ugālē sāka nodarboties ar šo sporta veidu?
– Nē, no pirmajiem nebiju gan. Triālu Ugālē aizsāka treneris Uldis Skudra, kurš nodarbojās ar moto tūrismu, bet mototūristu salidojumos notika arī sacensības šķēršļu pārvarēšanā. No tām arī Latvijā sākās mototriāls. Trenera dēls Kristaps tad vēl bija mazs – četri, pieci gadi – un tik mazu motociklu dabūt nevarēja, tāpēc viņam uzbūvēja velosipēdu triālam. Kristaps jau bija ieguvis diezgan labas prasmes, kad kāds nozaga viņa velosipēdu. Tajā laikā ar tehniku bija smagi, tāpēc uz gadiem pieciem iestājās pauze. Tad ar sponsoru palīdzību treneris mēģināja tikt pie velosipēda Kristapam, taču viņi iegādājas supermodernu dovnhila (nobraucieni no kalna) velosipēdu. Triālam tāds nederēja, tāpēc to ielika veikalā Rīgā, kur to pamanīja kaut kādiem triāla aktīvistiem Rīgā. Viņi Ugālē ieradās ar ļoti labi aprīkotiem velosipēdiem un bija šokā, ka Kristaps ar tēva taisīto izdarīja daudz lielākas lietas. Tad šī kustība atsākās, Ugālē sāka rīkot mačus, no kuriem vienus redzēju es un nolēmām sākt trenēties. Uz pirmo treniņu atnācām vairāk nekā 30, gada laikā puse atsijājās, bet tagad no šīs grupas esam palikuši divi.
Aizgāji uz treniņiem un uzreiz viss patika vai tomēr biji gaidījis kaut ko citu?
Sākumā bija tā, ka vecāki nemaz īsti negribēja man ļaut nodarboties ar šo sporta veidu. Teica, ka tas ir bīstami, bet tomēr pielauzu (smejas). Jā, likās, ka nu tik būs, bet tik vienkārši nebija. Divus gadus gāja smagi, un tad piepeši viss sāka sanākt. Bija liels progress, iemācījos ļoti daudz, bet pēc kāda laika atkal sekoja pilnīga apstāšanās. Triālā tā ir. Kādu laiku neko jaunu nevari iemācīties, bet tad centimetru pa centimetram sāc iet uz priekšu. Protams, ļoti palīdz tas, ka blakus ir treneris. Tagad pašam jāmēģina atkost sevi un piespiest darīt to, ko negribas.
Lai nodarbotos ar triālu nepieciešama liela pacietība?
– Jā, jo grūti sevi piespiest darīt to, ko negribas. Labāk darīt to, kas sanāk, bet, ja gribas kaut ko sasniegt, ar to vien nepietiek. Citreiz jau uznāk besis, tomēr ar laiku pāriet. Tad atkal ej un dari to, kas jādara.
Kādi ir tavi lielākie sasniegumi velotriālā?
– Es par lielāko sasniegumu uzskatu 16. vietu Pasaules čempionāta posmā Čehijā senioru grupā. Latvijā pārsvarā esmu trešajā vietā, un tā ir jau vairākus gadus. Es pārāk vēlu sāku, lai varētu cerēt uz kaut kādiem lieliem sasniegumiem starptautiskā līmenī, bet tie tituli man neko daudz neizsaka. Nodarbojos ar triālu sava prieka pēc.
Kā izdomāji piedalīties Zelta talantos?
– Tas sanāca tā fiksi un ātri. Kad Rīgā bija priekšatlase, man bija salūzis ritenis, bet velosipēdu aizņēmos no Kristapa, jo bija jāpiedalās kādā pasākumā. Vakarā redzēju Zelta talantu reklāmu un nolēmu pa ceļam uz darbu iebraukt Kongresu namā apskatīties, kas tur notiek. Parādīt es tur neko nevarēju, jo bija pārāk šaurs, tad pasaucu draugu, kurš vismaz varēja nogulties un es viņam lēkāju pāri. Domāju, tiku tikai tāpēc, lai šovs kļūtu interesantāks, jo nevar taču laist tikai mūziķus. Tas, ka tiku pusfinālā, gan bija liels pārsteigums, jo likās, ka nenovērtēs, ka nesapratīs.
Pēc tādas reklāmas bija arī kaut kāda interese par taviem trikiem?
– Bija, bija. Jau esmu pabijis divās basketbola spēlēs, Skrundā pilsētas svētkos, vēl ir paredzēti pasākumi. Nebiju pat cerējis uz tādu interesi. Pirms tam tā kā arī bijām uzstājušies daudz vietās, bet izrādījās, ka daudzi joprojām par mums neko nezināja.
Klubam Karters, kurā tu arī esi, ir kārtīgs velotriāla šovs?
– Jā, mums bija savi šķēršļi un vesela programma. Labi ir tas, ka viegli varam pielāgoties jebkuriem apstākļiem, bet ar laiku arī iemācījāmies labi izjust skatītājus. Parasti domā, ka mums ir kaut kāds scenārijs, bet nekā tāda nav. Nu, nedaudz jau pirms tam padomājam, ko un kā darīt, bet tā pārsvarā jāvadās pēc skatītāju interesēm un reakcijas.
Kā var iemācīties lēkt pāri karsējmeitenēm? Sākumā jālēkā pāri baļķiem?
– (Smejas) Tas patiesībā ir ļoti viegli. Lielākais esmu lēcis pāri 14 cilvēkiem, bet tādos šovos nevēlos riskēt un izvēlos piecus.
14? Cik tas sanāk metru?
– Pat nezinu. Viņi jau sabīdās kopā un nesanāk pārāk daudz, tā kā var pārlēkt. Nav tas nekas sarežģīts.
Nav gadījies, ka kāds no cilvēkiem, kuriem jālec pāri, pēdējā brīdi metas prom?
– Tā gluži nav bijis, bet tā, ka raustās, gan ir. Īstenībā, tas viņam pašam var nākt par sliktu, jo var uzlēkt virsū. Mucis neviens nav, bet dažus ir nācies vilkt aiz rokas (smejas). Pēc tam tie cilvēki gan ir gandarīti. Pats esmu tā gulējis un zinu, ka ir bail. Ļoti bail, bet, kad jūti, ka viss kārtībā, ir liels gandarījums.
Gan jau bez traumām nav izdevies iztikt?
– Jā, nav tas drošākais sporta veids, bet nav arī tas trakākais. Man arī bijušas traumas, bet ne jau kaut kādi lūzumi. Pirms diviem gadiem Slovākijā Eiropas kausa posmā smagi nokritu no klints. Satraumēju seju, vajadzēja šūt, bet beidzās viss labi. Klasiskajā triālā bīstamākais ir tas, ka vari novelties no augstuma, bet, salīdzinājumā ar citiem velosportiem, tajā nav lielu ātrumu.
Traumas gadās tad, kad neko prātīgu vēl nemāki, vai kad jau māki, bet gribās izdarīt vēl vairāk?
– Tas ir ļoti individuāli. Ja trenējies pats, sākumā būs daudz traumu. Kad blakus ir treneris, ir citādāk. Pirmkārt, tie, kas sāk trenēties triālā, sākumā domā, ka galvenais ir kaut kur uzlēkt vai no kaut kā nolēkt. Taču tas nepavisam nav svarīgi. Svarīgi ir iemācīties labi braukt, noturēt līdzsvaru un tādas lietas. Daži vispirms iemācās lēkāt uz pakaļējā rata, lai gan galvenais būtu iemācīties vienkārši nostāvēt uz abiem. Protams, var būt tā, ka satraumējas, kad jādara kaut kas tāds, ko nevari, bet to vajag, lai nezaudētu.
Nav gribējies kaut kad mest triālu pie malas?
– Gadījās vienreiz tā, ka nopirku velosipēdam jaunu rāmi, bet nepagāja ne divas dienas, kad tas pārlūza. Tomēr kluba biedri palīdzēja, teica, ka jābrauc un palīdzēja arī tikt pie jauna braucamā.
Kartera skolā Rīgā arī darbojies?
– Principā treneris tur ir Kristaps, bet dažreiz nākas viņu aizvietot. Bija gaidīts, ka interese būs lielāka, tomēr laikam Rīgā cilvēki ir citādāki. Turklāt tur dienā vari paspēt piecus sporta veidus izmēģināt (smejas). Velotriāls ir ļoti smags veids, sevišķi sākumā. Uzkāpjot uz velosipēda, tu nevarēsi uzreiz pārbraukt pat vienkāršāko šķērsli. Atšķirībā, piemēram, no BMX, kur tu arī pirmajā reizē varētu tikt līdz galam. Tomēr nāk gan 5-6 gadus veci, gan trīsdesmitgadnieki, kas trenējas, lai justos droši uz ielas.
Cik ilgi velotriālā vispār var startēt?
– Velotriāls vispār ir jauns sporta veids, tāpēc daļa no tiem, kas to aizsāka, brauc joprojām. Varbūt ne tik augstā līmenī, bet dažādos pasākumos piedalās. Tā kā tikai tagad tā īsti sāk parādīties otrā velotriālistu paaudze un sporta veids vēl attīstās, lai gan labākie jau rāda neticamas lietas.
Ir arī kaut kādi ekstrēmāki triāla paveidi?
– Arī klasiskais velotriāls dalās divos veidos. Vienā drīkst pieskarties pie šķēršļa ar pedālī un zobrata aizsargu, bet otrā to nedrīkst, jābrauc tikai uz riepām. Tas otrs ir skatāmāks, bet neattīsta jaunos sportistu, jo ļoti ilgi jātrenējas, lai varētu tā pārvarēt šķēršļus. Tad ir vēl velotriāla frīstails, kas ir tīri šovs. Tiek dots laiks, kurā jādarbojas šķēršļu sekcijās, bet vērtē tehniku, trases izmantošanu un šovu. Vēl ir spīdtriāls, kad izveidotas divas paralēlas trases un dalībnieki sacenšas uz ātrumu. Esmu izmēģinājis visus šos veidus un arī paši esam rīkojuši dažādas sacensības.
Ko triāls tev vēl ir devis bez tā, ka labi pārvaldi velosipēdu?
– Šajā sporta veidā ļoti daudz jādomā. Nevar tā vienkārši iebraukt trasē un pēc tam finišēt. Jebkuru šķērsli var pārvarēt desmit veidos, un tad nu jāizdomā, kā rīkoties, lai taupītu spēkus un arī pēc iespējas labāk izietu uz nākamo šķērsli. Kā teica viens mototriālists, tas ir kā šahā. Vēl triālā jāmāk noturēt līdzsvars, bet līdzsvars jau arī dzīvē ir svarīgs (smejas). Nosvērtību, pacietību, mērķtiecību – to visu triāls dod. Man liekas, ka visi tie, kas nodarbojas ar triālu, ir tādi mierīgi un nosvērti. Varbūt priekšnesumos izskatās citādāk, taču tas ir kaut kas pilnīgi cits. Ja es rādītu, ka braucu pa trasi, nevienu tas neinteresētu. Patiesībā tās ir pamatīgas mocības, jo dažkārt visu dienu jāņemas pa lietu, tu esi pārguris un netīrs. Šovs tas ir pilnīgi kaut kas cits, tā ir atpūta.
Tagad ir tāda sajūta, ka vairāk to triālistu nepaliek, bet arī mazumā neiet?
– Tagad nāk mazie braucēji, kuriem būs visas iespējas sasniegt labu līmeni. Viņi laicīgi sāk un viņiem ir arī paraugs, uz kuriem skatīties. Man tāds bija Kristaps, bet viņam vispār neviena nebija un, lai visu apgūtu, bija vajadzīgs ilgāks laiks. Šiem mazajiem tagad ir ļoti daudz paraugu, turklāt pie mums arī ir visai labs līmenis. Domāju, ka nākamā paaudze būs ļoti spēcīga, jo jau tagad kāpj uz pjedestāla mazajās un ne tik mazajās grupās. Nākotnē Latvijā jābūt ļoti augstas meistarības braucējiem.
materiāls no laiksraksta Ventas Balss, Žurnālists Pēteris Neimanis.
Latvijā uz īsu brīdu viesojās Javi Alonso.
Ļoti labs spānu velotriāla braucējs, kurš 2009. gadā pasaules čempionātā bija 6. vietā kopvērtējumā.
Ieskatam neliels video no viņa braukšanas.
Protams, notika kopīga braukāšana. Dienas pirmajā daļā bija treniņš Mangaļsalas saspridzinātajos pirmā pasaules kara militārajos bunkuros, kas velotriālistiem un mototriālistiem ir labi pazīstami no sacensībām. Šo braukšanas daļu iemūžināja fotogrāfs Juris Zariņš un, cerams, ka jau drīzumā redzēsim bildes.
Vakarpusē kopīgā braukšanā iemēģinātas arī Rīgas centra triāla vietas. Kongress, Berlīnes mūra fragments un laukakmeņi pie pasaules tirdzniecības centra. Beigu beigās Latvijas braucējiem nācās atzīt, ka Javi tomēr ir labāks braucējs, vismaz pagaidām.
Uz atvadām Javi paziņoja, ka Rīga tagad viņam būs viena no trijām mīļākajām pilsētām. Cerams, ka brauks ciemos arī citas reizes.
Par viņa braukšanu var teikt, ka brauc ļoti stabili. Atšķirībā no parastajiem braucējiem sarežģītas vietas izbrauc jau uz pirmo (latvietis parastais varētu izbrauktu ar trīsdesmito mēģinājumu varbūt), principā nav liekas lēkāšanas uz vietas un pat pēc piecu stundu braukšanas Javi brauc it kā būtu treniņa sākums. Bija redzams, kā vajadzētu mācēt braukt.
Javi ir velotriāla velosipēdu pirmā ražotāja – spāņu Monty sponsorēts braucējs. Papildus Javi atbalsta arī daži viņa dzimtās puses uzņēmumi un kā jaunums ir viņa iespējamā sadarbība ar Lielbritānijas grupu Prodigy. Šis braucējs ir liels viņu daiļrades fans un koncertos ir sapazinies ar mūziķiem. Rezultātā jau par draugiem kļuvušie mākslinieki piedāvājuši Javi sponsorēt. Jābilst, ka lielā daļā savos video Javi izmanto tieši Prodigy mūziku.
30. maijā Siguldā noslēdzies unikāls velobraukšanas pasākums. Pateicoties Siguldas novada Domei un aktīvistu grupai tika uzveidots superīgs pasākums jauniešiem un ne tikai.
Siguldas Raiņa parkā novada svētku ietvaros dienas garumā bija visādākās aktivitātes. Pašas labākās 😉 bija brīvrunas meistaru savstarpēja cīnīšanās (runāšana) un, protams, arī velobraukšana – Freestyle speedrace.
Divas šķēršļotas distances, kuras braucējiem jāpārvar pēc iespējas ātri. Velotriālā to sauc par speedtriālu, bet šoreiz bija domāts (vismaz tā likās) veidot braukšanu iespējamāku arī citu velobraukšanas disciplīnu pārstāvjiem – ixeriem, streeteriem utt. no kuriem daži pat piedalījās.
Trase sastāvēja no Red Bull starta finiša podesta, A.R & Auto automašīnas, Karters piramīdas, Ramirent torņa un Trialsmaster.net wallraida.
Kaut arī bija saveidoti saucamie chickenlaini, tomēr tos neviens neizmantoja.
Ar nelielu aizkavēšanos sacensības sākās un trasē devās kopumā 13 dalībnieki.
To skaitā trīs bez bremzēm
divi no Usmas
lielākā daļa triālistu
ar 20, 24 vai 26 collu velosipēdiem
trīs siguldieši
un visiem nenormāli patīk braukt ar ričuku.
Triālisti
Domā, ka trase par vieglu, mazie triālsiti domā, ka pārāk grūti.
Ixeri un streeteri
Domā, ka vajadzēja vieglāk braucamu un ar lielākām atstarpēm starp šķēršļiem.
Braucēji, kas nepiedalījās
Domā, ka pārāk grūti, bet droši vien nezināja par papildus braukšanas iespējām lielos šķēršļus apbraucot.
Bet unikāls pasākums, lai redzētu vienkopus dažādus braucējus. Pats konstrukciju būvētājs Ēriks bija arī runas vīrs un pasākumu arī komentēja. Kad viņam bija jābrauc, kāds no braucējiem viņu aizvietoja. Divās dienās Ēriks saulē kārtīgi nodedzis un kopā ar pasākuma rīkošanas komandu paveicis lielu darbu. Vairāk gandrīz gadu atpakaļ dzimusī ideja realizēta. Lielisks laiks, pārdomāta organizācija un laba kompānija. Super pasākums un cerams, ka nākošajā gadā tāds būs atkal.
Top 3
1. Pāvels Griškovs – balvā 50 ls
2. Ēriks Skorodjonoks
3. Rihards Ieviņš
Lielākais PALDIES
Siguldas novada domei un radošajai apvienībai „Kungu Nams”.
Un citiem pasākuma atbalstītājiem
Dinamyc sound school, hhradio.lv, radio naba, gandrs, Siguldas dizains, Siguldas piedzīvojumu parks, Randoms, Ramirent, Reiņa trase, GNT, Siguldas bērnu un jauniešu interešu centrs, Red Bull, SIA A.R & Auto, Jaunieši iniciatīvu centrs „Mērķis”.
Saausās visi.
