Kategorijas: Intervijas

Ugālnieks Ēriks Skorodjonoks plašākai sabiedrībai kļuva zināms pēc tam, kad savas prasmes velosipēda pārvaldīšanā nodemonstrēja TV šovā Zelta talants, lai gan velotriāla cienītājiem viņa vārs nav svešs jau vairākus gadus.
Piedzimu Ventspilī, bet līdz pat vidusskolas beigšanai dzīvoju Ugalē. Tad sāku mācīties Rīgas Celtniecības koledžā arhitektos. Paralēli tam visam nu jau desmit gadus nodarbojos ar velotriālu. Man pašam ir 22 gadi, tā kā gandrīz pusi mūža braucu ar riteni.

Velotriālā trenēties sāki tāpēc, ka Ugālē nebija citu izklaides iespēju?

– Jā, nu nav tā, ka tur ir baigā izvēle, ko darīt. Vispār es to vien darīju, kā braucu ar velosipēdu. Tas mums ar draugiem ļoti patika, jo uz velosipēda pavadījām vairāk laika, nekā kaut kur citur. Protams, mums bija par maz vienkārši braukt, nu tad arī riteņiem izmēģinājām daudz ko.

No kurienes interese par arhitektūra? No triāla šķēršļiem?

– Nezinu, varbūt (smejas). Māsa ir interjera un eksterjera dizainere, man padevās zīmēšana, tad arī man ieteica, ka vajadzētu mēģināt tikt arhitektos. Nav tā, ka mācībās ir ļoti viegli, bet nenožēloju. Protams, iespējams, ja būtu pamēģinājis kaut ko citu, arī to nenožēlotu.

Biji viens no pirmajiem, kas Ugālē sāka nodarboties ar šo sporta veidu?

– Nē, no pirmajiem nebiju gan. Triālu Ugālē aizsāka treneris Uldis Skudra, kurš nodarbojās ar moto tūrismu, bet mototūristu salidojumos notika arī sacensības šķēršļu pārvarēšanā. No tām arī Latvijā sākās mototriāls. Trenera dēls Kristaps tad vēl bija mazs – četri, pieci gadi – un tik mazu motociklu dabūt nevarēja, tāpēc viņam uzbūvēja velosipēdu triālam. Kristaps jau bija ieguvis diezgan labas prasmes, kad kāds nozaga viņa velosipēdu. Tajā laikā ar tehniku bija smagi, tāpēc uz gadiem pieciem iestājās pauze. Tad ar sponsoru palīdzību treneris mēģināja tikt pie velosipēda Kristapam, taču viņi iegādājas supermodernu dovnhila (nobraucieni no kalna) velosipēdu. Triālam tāds nederēja, tāpēc to ielika veikalā Rīgā, kur to pamanīja kaut kādiem triāla aktīvistiem Rīgā. Viņi Ugālē ieradās ar ļoti labi aprīkotiem velosipēdiem un bija šokā, ka Kristaps ar tēva taisīto izdarīja daudz lielākas lietas. Tad šī kustība atsākās, Ugālē sāka rīkot mačus, no kuriem vienus redzēju es un nolēmām sākt trenēties. Uz pirmo treniņu atnācām vairāk nekā 30, gada laikā puse atsijājās, bet tagad no šīs grupas esam palikuši divi.

Aizgāji uz treniņiem un uzreiz viss patika vai tomēr biji gaidījis kaut ko citu?

Sākumā bija tā, ka vecāki nemaz īsti negribēja man ļaut nodarboties ar šo sporta veidu. Teica, ka tas ir bīstami, bet tomēr pielauzu (smejas). Jā, likās, ka nu tik būs, bet tik vienkārši nebija. Divus gadus gāja smagi, un tad piepeši viss sāka sanākt. Bija liels progress, iemācījos ļoti daudz, bet pēc kāda laika atkal sekoja pilnīga apstāšanās. Triālā tā ir. Kādu laiku neko jaunu nevari iemācīties, bet tad centimetru pa centimetram sāc iet uz priekšu. Protams, ļoti palīdz tas, ka blakus ir treneris. Tagad pašam jāmēģina atkost sevi un piespiest darīt to, ko negribas.

Lai nodarbotos ar triālu nepieciešama liela pacietība?

– Jā, jo grūti sevi piespiest darīt to, ko negribas. Labāk darīt to, kas sanāk, bet, ja gribas kaut ko sasniegt, ar to vien nepietiek. Citreiz jau uznāk besis, tomēr ar laiku pāriet. Tad atkal ej un dari to, kas jādara.

Kādi ir tavi lielākie sasniegumi velotriālā?

– Es par lielāko sasniegumu uzskatu 16. vietu Pasaules čempionāta posmā Čehijā senioru grupā. Latvijā pārsvarā esmu trešajā vietā, un tā ir jau vairākus gadus. Es pārāk vēlu sāku, lai varētu cerēt uz kaut kādiem lieliem sasniegumiem starptautiskā līmenī, bet tie tituli man neko daudz neizsaka. Nodarbojos ar triālu sava prieka pēc.

Kā izdomāji piedalīties Zelta talantos?

– Tas sanāca tā fiksi un ātri. Kad Rīgā bija priekšatlase, man bija salūzis ritenis, bet velosipēdu aizņēmos no Kristapa, jo bija jāpiedalās kādā pasākumā. Vakarā redzēju Zelta talantu reklāmu un nolēmu pa ceļam uz darbu iebraukt Kongresu namā apskatīties, kas tur notiek. Parādīt es tur neko nevarēju, jo bija pārāk šaurs, tad pasaucu draugu, kurš vismaz varēja nogulties un es viņam lēkāju pāri. Domāju, tiku tikai tāpēc, lai šovs kļūtu interesantāks, jo nevar taču laist tikai mūziķus. Tas, ka tiku pusfinālā, gan bija liels pārsteigums, jo likās, ka nenovērtēs, ka nesapratīs.

Pēc tādas reklāmas bija arī kaut kāda interese par taviem trikiem?

– Bija, bija. Jau esmu pabijis divās basketbola spēlēs, Skrundā pilsētas svētkos, vēl ir paredzēti pasākumi. Nebiju pat cerējis uz tādu interesi. Pirms tam tā kā arī bijām uzstājušies daudz vietās, bet izrādījās, ka daudzi joprojām par mums neko nezināja.

Klubam Karters, kurā tu arī esi, ir kārtīgs velotriāla šovs?

– Jā, mums bija savi šķēršļi un vesela programma. Labi ir tas, ka viegli varam pielāgoties jebkuriem apstākļiem, bet ar laiku arī iemācījāmies labi izjust skatītājus. Parasti domā, ka mums ir kaut kāds scenārijs, bet nekā tāda nav. Nu, nedaudz jau pirms tam padomājam, ko un kā darīt, bet tā pārsvarā jāvadās pēc skatītāju interesēm un reakcijas.

Kā var iemācīties lēkt pāri karsējmeitenēm? Sākumā jālēkā pāri baļķiem?

– (Smejas) Tas patiesībā ir ļoti viegli. Lielākais esmu lēcis pāri 14 cilvēkiem, bet tādos šovos nevēlos riskēt un izvēlos piecus.

14? Cik tas sanāk metru?

– Pat nezinu. Viņi jau sabīdās kopā un nesanāk pārāk daudz, tā kā var pārlēkt. Nav tas nekas sarežģīts.

Nav gadījies, ka kāds no cilvēkiem, kuriem jālec pāri, pēdējā brīdi metas prom?

– Tā gluži nav bijis, bet tā, ka raustās, gan ir. Īstenībā, tas viņam pašam var nākt par sliktu, jo var uzlēkt virsū. Mucis neviens nav, bet dažus ir nācies vilkt aiz rokas (smejas). Pēc tam tie cilvēki gan ir gandarīti. Pats esmu tā gulējis un zinu, ka ir bail. Ļoti bail, bet, kad jūti, ka viss kārtībā, ir liels gandarījums.

Gan jau bez traumām nav izdevies iztikt?

– Jā, nav tas drošākais sporta veids, bet nav arī tas trakākais. Man arī bijušas traumas, bet ne jau kaut kādi lūzumi. Pirms diviem gadiem Slovākijā Eiropas kausa posmā smagi nokritu no klints. Satraumēju seju, vajadzēja šūt, bet beidzās viss labi. Klasiskajā triālā bīstamākais ir tas, ka vari novelties no augstuma, bet, salīdzinājumā ar citiem velosportiem, tajā nav lielu ātrumu.

Traumas gadās tad, kad neko prātīgu vēl nemāki, vai kad jau māki, bet gribās izdarīt vēl vairāk?

– Tas ir ļoti individuāli. Ja trenējies pats, sākumā būs daudz traumu. Kad blakus ir treneris, ir citādāk. Pirmkārt, tie, kas sāk trenēties triālā, sākumā domā, ka galvenais ir kaut kur uzlēkt vai no kaut kā nolēkt. Taču tas nepavisam nav svarīgi. Svarīgi ir iemācīties labi braukt, noturēt līdzsvaru un tādas lietas. Daži vispirms iemācās lēkāt uz pakaļējā rata, lai gan galvenais būtu iemācīties vienkārši nostāvēt uz abiem. Protams, var būt tā, ka satraumējas, kad jādara kaut kas tāds, ko nevari, bet to vajag, lai nezaudētu.

Nav gribējies kaut kad mest triālu pie malas?

– Gadījās vienreiz tā, ka nopirku velosipēdam jaunu rāmi, bet nepagāja ne divas dienas, kad tas pārlūza. Tomēr kluba biedri palīdzēja, teica, ka jābrauc un palīdzēja arī tikt pie jauna braucamā.

Kartera skolā Rīgā arī darbojies?

– Principā treneris tur ir Kristaps, bet dažreiz nākas viņu aizvietot. Bija gaidīts, ka interese būs lielāka, tomēr laikam Rīgā cilvēki ir citādāki. Turklāt tur dienā vari paspēt piecus sporta veidus izmēģināt (smejas). Velotriāls ir ļoti smags veids, sevišķi sākumā. Uzkāpjot uz velosipēda, tu nevarēsi uzreiz pārbraukt pat vienkāršāko šķērsli. Atšķirībā, piemēram, no BMX, kur tu arī pirmajā reizē varētu tikt līdz galam. Tomēr nāk gan 5-6 gadus veci, gan trīsdesmitgadnieki, kas trenējas, lai justos droši uz ielas.

Cik ilgi velotriālā vispār var startēt?

– Velotriāls vispār ir jauns sporta veids, tāpēc daļa no tiem, kas to aizsāka, brauc joprojām. Varbūt ne tik augstā līmenī, bet dažādos pasākumos piedalās. Tā kā tikai tagad tā īsti sāk parādīties otrā velotriālistu paaudze un sporta veids vēl attīstās, lai gan labākie jau rāda neticamas lietas.

Ir arī kaut kādi ekstrēmāki triāla paveidi?

– Arī klasiskais velotriāls dalās divos veidos. Vienā drīkst pieskarties pie šķēršļa ar pedālī un zobrata aizsargu, bet otrā to nedrīkst, jābrauc tikai uz riepām. Tas otrs ir skatāmāks, bet neattīsta jaunos sportistu, jo ļoti ilgi jātrenējas, lai varētu tā pārvarēt šķēršļus. Tad ir vēl velotriāla frīstails, kas ir tīri šovs. Tiek dots laiks, kurā jādarbojas šķēršļu sekcijās, bet vērtē tehniku, trases izmantošanu un šovu. Vēl ir spīdtriāls, kad izveidotas divas paralēlas trases un dalībnieki sacenšas uz ātrumu. Esmu izmēģinājis visus šos veidus un arī paši esam rīkojuši dažādas sacensības.

Ko triāls tev vēl ir devis bez tā, ka labi pārvaldi velosipēdu?

– Šajā sporta veidā ļoti daudz jādomā. Nevar tā vienkārši iebraukt trasē un pēc tam finišēt. Jebkuru šķērsli var pārvarēt desmit veidos, un tad nu jāizdomā, kā rīkoties, lai taupītu spēkus un arī pēc iespējas labāk izietu uz nākamo šķērsli. Kā teica viens mototriālists, tas ir kā šahā. Vēl triālā jāmāk noturēt līdzsvars, bet līdzsvars jau arī dzīvē ir svarīgs (smejas). Nosvērtību, pacietību, mērķtiecību – to visu triāls dod. Man liekas, ka visi tie, kas nodarbojas ar triālu, ir tādi mierīgi un nosvērti. Varbūt priekšnesumos izskatās citādāk, taču tas ir kaut kas pilnīgi cits. Ja es rādītu, ka braucu pa trasi, nevienu tas neinteresētu. Patiesībā tās ir pamatīgas mocības, jo dažkārt visu dienu jāņemas pa lietu, tu esi pārguris un netīrs. Šovs tas ir pilnīgi kaut kas cits, tā ir atpūta.

Tagad ir tāda sajūta, ka vairāk to triālistu nepaliek, bet arī mazumā neiet?

– Tagad nāk mazie braucēji, kuriem būs visas iespējas sasniegt labu līmeni. Viņi laicīgi sāk un viņiem ir arī paraugs, uz kuriem skatīties. Man tāds bija Kristaps, bet viņam vispār neviena nebija un, lai visu apgūtu, bija vajadzīgs ilgāks laiks. Šiem mazajiem tagad ir ļoti daudz paraugu, turklāt pie mums arī ir visai labs līmenis. Domāju, ka nākamā paaudze būs ļoti spēcīga, jo jau tagad kāpj uz pjedestāla mazajās un ne tik mazajās grupās. Nākotnē Latvijā jābūt ļoti augstas meistarības braucējiem.

materiāls no laiksraksta Ventas Balss, Žurnālists Pēteris Neimanis.

Video no Zelta talantu 2 raidījuma